Mākslas darba digitālais stāsts
Skūpsts
Autors: Gustav Klimt
1908–1909 • Eļļa, zelta folija, sudrabs un platīns uz audekla • Zelta periods • Simbolisma glezna • Belvedere kolekcija, Vīne
Par darbu
Divas figūras stāv ziedošas pasaules malā.
Zeltā tērptas, tās šķiet vienlaikus atsevišķas un nešķiramas. Vīrieša apmetni rotā stingri taisnstūri un tumša ģeometrija; sievietes tērps izvēršas apļos, ziedos un maigākās formās. Viņu raksti paliek atšķirīgi, tomēr zelta virsma apvieno tos vienā starojošā formā.
Zeme zem viņiem ir šaura. Aiz tās nav redzamas ainavas, nav istabas, nav izskaidrotas nākotnes. Ir tikai apskāviens.
„Skūpsts“ notver mīlestību tieši tajā mirklī, kad ārējā pasaule zaudē savu varu. Laiks šķiet apstājies. Attālums izzūd. Ornaments kļūst par patvērumu, un divas cilvēciskas būtnes rada visumu, kas ir pietiekami liels, lai ietvertu tikai viņus.
Tomēr glezna nav tikai par romantiku. Tā ir par nodošanos bez izzušanas — iespēju dziļi piederēt otram cilvēkam, vienlaikus nepārprotami saglabājot sevi.
Noderīgi zināt
- Zelta apmetnis — privāta pasaule, kas veidojas ap diviem cilvēkiem
- Ģeometriskie raksti — divas kontrastējošas identitātes līdzsvarā
- Ar ziediem klātā zeme — maigums, auglība un dzīve pilnos ziedos
- Mala zem viņiem — mīlestība, kas piedzīvota starp drošību un nodošanos
- Aizvērtās acis — uzticēšanās, kas ir pietiekami stipra, lai atlaistu kontroli
- Apkārtējais tukšums — viss nesvarīgais atkrīt
- Apskāviens — tuvība gan kā patvērums, gan kā pārvērtība
Mākslinieks
Gustav Klimt
1862–1918 • austriešu gleznotājs
Gustav Klimt bija Vīnes modernisma noteicošā figūra un viens no vadošajiem ar Vīnes secesiju saistītajiem māksliniekiem. Viņš pārveidoja portretu un simbolismu ar smalku ornamentiku, jutekliskām cilvēku figūrām un mirdzošām virsmām, ko bagātina zelts, sudrabs un citi dārgmetāli. Gustav Klimt pasaulē dekors nekad nav tikai dekoratīvs — tas kļūst par emociju, atmosfēru un nozīmi.
VIENU ZELTAINU MIRKLI NEKAS CITS NEPASTĀV.
Visspēcīgākā gleznas „Skūpsts“ daļa varētu būt viss, ko Gustav Klimt izvēlējās neparādīt.
Ap mīlētājiem nav pilsētas. Nav skatītāju. Nav ne sākuma, ne beigu. Pasaule ir sarukusi līdz pieskārienam, rakstam, elpai un zeltam.
Varbūt tāpēc šis mākslas darbs šķiet tik mūžīgs. Tas nerāda mīlestību kā stāstu, ko vērojam no malas. Tas ievieto mūs tajā mirklī, kad otrs cilvēks kļūst par pazīstamu zemi zem kājām un parasts apskāviens šķiet lielāks par pasauli, kas to ieskauj.
TRĪS NOSLĒPUMI ZEM ZELTA
RAKSTI
Kopā nenozīmē vienādi.
Mīlētājus klāj kontrastējošas formas: stūraina ģeometrija blakus apaļam ornamentam. Gustav Klimt neizdzēš viņu atšķirības. Viņš ļauj divām vizuālajām valodām satikties, pārklāties un palikt pilnīgām.
MALA
Katram patiesam apskāvienam vajadzīga uzticēšanās.
Pāris ir nometies ceļos tuvu ziedošās zemes robežai. Viņu novietojums šķiet skaists un nedrošs — atgādinājums, ka tuvība sākas tad, kad pieņemam, ka tuvumu nevar pilnībā kontrolēt.
ZELTS
Mirklis, pārvērsts par kaut ko svētu.
Zelts izceļ mīlētājus no parastā laika. Viņi vairs nestāv vienkārši pļavā; viņi šķiet saglabāti kā ikona, atmiņa vai solījums, pie kura atgriežamies, kad pasaule kļūst pārāk skaļa.
Salieciet rakstainos tērpus atsevišķi un tikai tad savienojiet tos apskāvienā. Noslēdzošais savienojums kļūst par mākslas darba kluso atklāsmi: divas sarežģītas pasaules kļūst par vienu kompozīciju, nezaudējot savu individuālo formu.
